Anšlava Eglīša grāmatu izstāde Pļaviņu novada bibliotēkā

Publicēts: 
22.04.2021 - 15:15

Lai atcerētos, pieminētu un atgādinātu par mūsu - latviešu izcilākajiem rakstniekiem, bibliotēkas Lasītāju klubiņā aprīlī lasīsim un runāsim par Anšlavu Eglīti (1906-1993). Īpaši izceļot Anšlava Eglīša atmiņu romānu “Pansija pilī” un Laimas Kotas romānu par autoru “Cilvēks ar zilo putnu”.

Anšalvs Eglītis bija viens no visražīgākajiem un populārākajiem rakstniekiem trimdā. Viņš atstājis plašu literāro mantojumu – vairāk nekā 50 grāmatas – pamatā stāstus, noveles, romānus un lugas, kuras iestudētas un izrādītas daudzos pasaules Latviešu teātros un arī Latvijā, bet no 2018. gada skatāma arī filma.

Bibliotēkā izveidota plaša Anšlava Eglīša grāmatu izstāde. Piedāvājam nelielu ieskatu autora darbos.

Kad Anšlavam Eglītim tuvojās trīsdesmitā dzimšanas diena, viņš  nolēma pats sev sarūpēt dāvanu — tas bija stāstu krājums "Maestro"(1936). Dažs labs tur saskatīja savu portretējumu un turēja uz jauno rakstnieku ļaunu prātu. Jau pirmajā īsprozas darbā “Maestro”, autors sevi parāda kā prasmīgu raksturotāju, atjautīgu un ironisku stāstītāju.

Latviešu literatūrā nozīmīgu un paliekošu vietu ieņem romāns “Līgavu mednieki”(1940).

Trīsdesmito gadu Rīga. Rakstnieks lasītāju ieved lepnā Dāvida Surģenieka namā, kurā var pulcēties “labākās aprindas”. Uz vakariņām ielūgtie jaunieši uzvelk smokingus, arī Epalts, bet viņa kādreizējais skolasbiedrs Mārtiņš Ķurzēns savā uzvalciņā izskatās diezgan spocīgs – pavalkāts, apdilis. Surģenieka dzīvoklī jaunie cilvēki sastop vēl trešo – Dušeli. Šie jaunie cilvēki alkst dzīvot, izrauties, mīlēt, taču katra “līgavu mednieka” dzīves ceļš virzās pavisam atšķirīgi. Visiem trim ir viens mērķis – apprecēties, tikt pie turīgas sievas un kļūt par cilvēkiem no smalkajām aprindām.

Romāns “Homo novus”(1946) tapis vācu okupācijas laikā, kad A. Eglītis bija apliecinājis sevi kā dzejnieks, rakstnieks un žurnālists. Šajā laikā tapušie un publicētie romāni pauda izjustu attieksmi pret savu zemi, tautu, sava laika norisēm un pārmaiņām, atklājot arī iekšēju protestu un gara spēku. Tie centrējās uz 20. gs. 20. un 30. gadiem. 2018. gadā romāns pārizdots, papildināts ar topošās filmas kostīmu un vides ilustrācijām un fotogrāfijām no filmēšanas procesa, iegūstot jaunu “ietērpu” un sakāpinātu lasītāju interesi. Stāsts ir par Juri Upenāju - lauku puisi, mākslinieku ar Daugavpils skolas diplomu, kurš atbraucis uz Rīgu jaunu dzīvi meklēt. Laimīgas sakritības pēc viņš pa taisno no vilciena nonāk īsteni bohēmiskā mākslinieku burziņā un var veiksmīgi veidot savu karjeru puslīdz kā iecerējis. Tikai līdz ar karjeru un jaunu dzīvi patiesībā veidojas arī pavisam jauns cilvēks jeb homo novus.

Grāmatā “Ģīmetne”(1943) tiekamies ar autoru un viņa radītajiem tēliem apmēram astoņu gadu ritējumā. Tas bija vētru laiks, skarbu pārmaiņu laiks. Pārmainās arī pats stāstītājs - no eleganta jaunekļa viņš pārtop rūpju māktā vīrā, dzimtene atstāta. Tur saimnieko sveša vara, pats viņš dienas vada Alpu aizdurvē Tailfingenā, strādā, raugās kalnos un zīlē nākotni - nezināmo.

“Švābu kapričio” - rakstu sestajā sējumā (2010) apkopoti vairāki izcili viņa darbi (stāsti, noveles), kas radīti laikposmā no 1945. līdz 1950. gadam Vācijā. Līdz šim šīs Anšlava Eglīša grāmatas nav publicētas. Grāmatā redzama Anšlava Eglīša izcilā meistarība un izteiksmes daudzveidība. Sējumā atrodam arī stāstu “Kazanovas mētelis”. Tēls jebkuru problēmu grib atrisināt patveroties fantāziju pasaulē un izbaudot klaidoņa dzīvi, bet vai tādā veidā var gūt patiesu un laimīgu dzīvi – tas ir jautājums katram lasītājam. Plašu atpazīstamību un atzinību guvusi arī autora luga “Kazanovas mētelis”. To iestudēja un iestudē gan Latvijā, gan ārzemēs.

Anšlava Eglīša Rakstu sesto sējumu papildina akadēmiķa Viktora Hausmaņa apcere par rakstnieka novelēm, kā arī komentāri par katru no sējumā ievietotajiem darbiem.

Autobiogrāfisko darbu "Pansija pilī"(1962) raksturo spraigs sižets, lieliska humora izjūta un īpaša attieksme pret muižu Inciemā jeb pili, kā rakstnieks to dēvē. Šajā, viņaprāt, skaistajā zemes stūrītī, viņa tēva – arī rakstnieka, Viktora Eglīša – īpašumā, valda neparasts māksliniecisks gars. Te allaž iegriežas spilgtas kultūras personības. Autors ataino dažādas komiskas situācijas ar īpašu humora devu un vieglumu. Romāns sniedz spilgtu ieskatu 20.–30. gadu Latvijas kultūras dzīvē.

Sešdesmito gadu beigās Anšlavs Eglītis piedāvā lasītājiem triloģiju: romānus “Nav tak dzimtene”,  “Cilvēks mežā” un trešo noslēdzošo “Vai zini zemi, citronas kur zied?” Triloģija interesanta ar plašo personāžu, viņu raksturu dažādību. Attēlota latviešu diasporas veidošanās Amerikā. Galvenajā varonī Roderikā Turaidā autors iemiesojis savas īpašības un izjūtas svešajā, tālajā zemē. Rakstnieka Roderika Turaida personā tēlo cilvēku, kurš maldās savā dzīvē kā mežā. Darbība norisinās Losandželosas daļā Pacifiku Palisādē, kur dzīvoja pats Anšlavs Eglītis.

Nevar nepieminēt romānu un lugu “Bezkaunīgie veči”(1968). Virsraksts intriģē. Grāmata stāsta par gluži parastiem notikumiem, par cilvēku īsto vērtību dzīvē, par viņu raksturiem, taisnību un paštaisnību, par to, kā daudzkārt sīkumi ļaužu attieksmēs var kļūt pat svarīgāki par īsti nozīmīgiem notikumiem. Romānā dominē latviešu dzīve un problēmas trimdā: vecākās paaudzes ilgas pēc dzimtenes, smagais ikdienas darb bez prieka un apmierinājuma, vientulība mūža nogalē, bet līdzās – konflikts ar jauno, jau ārpus Latvijas dzimušo paaudzi. Paaudžu konfliktu A. Eglītis risina sev ierasti ironiskajā manierē. Luga turpina savu uzvaras gājienu arī mūsdienās. Tā tiek iestudēta dažādos teātros, bet skatītāju netrūkst.

Anšlava Eglīša grāmatas neatstāj vienaldzīgu nevienu lasītāju. Tāpēc aicinām – nāciet uz bibliotēku, izvēlaties grāmatu, lasiet un izbaudiet!  Gaidīsim jūs bibliotēkā!

 

Iveta Gureviča,

Pļaviņu novada bibliotēka