Biedrība “Ābeļziedi” sveic seniorus ar ceļojumu

Publicēts: 
06.10.2020 - 15:45

1. oktobrī pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā senioru diena, un šiem svētkiem par godu biedrība “Ābeļziedi” organizēja ekskursiju.

Pieredzē ar lasītājiem dalās biedrības "Ābeļziedi" pārstāve Biruta Irēna Osīte:

“Rudens ir klāt, kļūst aizvien vēsāks un ir tik ļoti svarīgi sasildīt savas un mūsu visu sirsniņas. Tāpēc Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta senioru biedrības “Ābeļziedi” valde nolēma Senioru dienu “atzīmēt” ar ekskursiju. Senioriem ļoti nozīmīga ir kopā sanākšana, kas ikreiz ir kā svētku diena. Tā bija ļoti vērtīga un skaista diena – priecājamies, ka izdevās doties šajā braucienā pirms epidemioloģiskā situācija valstī atkārtoti saasinājās.

Agras, dzestras rīta saules apgaismoti, devāmies ceļā. Saulīte spīdēja visu dienu, un noskaņojums bija ļoti labs. Daudzi ir bijuši dažādās ekskursijās, bet pašu dzimtā zeme - Latvija joprojām ir neiepazīta. Tāpēc šoreiz 36 cienījama vecuma ekskursanti devās iepazīt Ziemeļvidzemi - Smiltenes un Raunas novadus.

Raunā mūs sagaidīja laipna gide, kura ekskursiju sāka ar pilsētas vēsturiskā centra apskati, kur ik uz soļa jutām vēstures elpu. Iegājām arī varenajā Raunas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tā savulaik ir būvēta vienlaikus ar pili. Laika gaitā baznīca ir postīta, pārbūvēta, atkal postīta un atjaunota. Jau kopš 16. gs. tajā darbojas evaņģēliski luteriskā draudze, kura arī mūsdienās ir pārstāvēta kuplā skaitā un aktīva. Baznīca lepojas ar E. F. Valkera 1908. gadā darinātajām ērģelēm. Tālāk devāmies pa skaisti iekoptu parku. Apstājāmies pie arheoloģiskajos izrakumos atrastā un veiksmīgi saglabātā koka caurules fragmenta. Pa tādām caurulēm piegādāja no parkā esošā avota ūdeni Raunas pienotavai no 20. gs. 20. - 60. gadiem, līdz tika izveidots un pieslēgts centrālais ūdensvads. Tā Raunā vēsturiskajā vidē oriģināli eksponēta neliela apdzīvotās vietas vēstures daļa. Apskatījām arī viduslaiku pilsdrupas, šeit 13. - 16. gs. atradās Rīgas bīskapa ziemas rezidence. Tās pamatakmeni licis pirmais Rīgas arhibīskaps Alberts II. Laika gaitā pils tika paplašināta. Tā ir bijusi “stiprākā” Vidzemes pils - 9 reizes to ir postījuši krievu, poļu, zviedru un vāciešu karapulki. Šobrīd notiek pils konservācijas darbi, izbūvēts skatu tornis. Tiekam arī pils skatu tornī - pilsdrupas ir varenas, lielas un iztēlojamies, cik gan varena pils tā kādreiz ir bijusi un apskatām Raunu no augšas. Aizgājām arī līdz Kārļa Zemdega veidotajam Brīvības piemineklim. Tajā iekalti un visu pārmaiņu gados tikuši nemainīgi saglabāti vārdi no Latvijas valsts himnas – “Dievs, svēti Latviju!”. Aizbraucām līdz slavenajam Raunas Staburagam, un bez grūtībām pārvarējām augstās kāpnes šajā apskates vietā. Kopš 1966. gada, kad tika appludināts Daugavas Staburags, tas ir vienīgais šāda veida dabas piemineklis. Tā vecums ir ap 8000 gadu. Šis unikālais pēcledus laikmeta dabas objekts - iezis - ir avotu veidots saldūdens kaļķiežu atsegums un raksturīgākais šūnakmens veidojums Latvijā. Tas ir izveidojies avotkaļķiem izgulsnējoties un sacementējoties. Raunas Staburags ir aptuveni 3,5 m augsts un 17 m garš. Avots, kas plūst pāri Staburagam, turpina to “audzēt” arī mūsdienās. Uz tā kāpt ir stingri aizliegts, noteikumu pārkāpēji tiek sodīti. Klausījāmies ūdens čalās, fotografējāmies, drosmīgākās ūdenī pat pabradāja. Ieskatījāmies slavenajā, pēc ķiplokiem smaržojošajā “Latvijas ķiploks” veikaliņā, kur iegādājāmies suvenīrus un vietējos ražojumus. Raunas ļaudis zina teikt, ka pēc izcilajiem pārtikas produktiem šurp reiz esot braukuši pat karaļi no vistālākajām zemēm.

Bijām mazā, jaukā Vidzemes pilsētiņā ar sakoptu vidi un senu vēsturi - Smiltenē. Šovasar Smiltene svinēja 100. dzimšanas dienu. Tā, neapšaubāmi, ir viena no Latvijas skaistākajām un saimnieciski rosīgākajām mazpilsētām. Pilsēta četru ceļu krustcelēs. Pilsēta, kur izjust vietējo iedzīvotāju patiesi latvisko garu. Mūs sagaidīja atraktīva gide, attiecīgi ģērbusies - firsta madāma Lilī. Noklausījāmies interesantu stāstījumu. Iepazinām Smiltenes muižas kompleksu, ko dēvē par Kalnamuižu. Muižas kompleksa ēkas celtas laikā no 1767. - 1771. gadam. Tajā laikā muižas īpašnieks bija Vidzemes ģenerālgubernators G.Brauns. Vēlāk to pārdeva Rīgas tirgotājam Bandavam, kurš muižu pārvaldīja gandrīz 100 gadu. 1893. gadā muižu nopirka firsta Līvena māte, lai to uzdāvinātu savam dēlam Paulam. Ar šo laiku tad arī sākās firsta Paula Līvena valdīšanas gadi, kad tika likti pamati tagadējai Smiltenei, tā sāka strauji attīstīties. Apstājāmies pie pieminekļa Paulam Līvenam - no pateicīgajiem smilteniešiem. Un ne velti, jo viņa laikā un par viņa līdzekļiem tika uzcelta slimnīca, kokzāģētava, elektrocentrāle, hidroelektrostacija, izbūvēta šaursliežu dzelzceļa līnija uz Valmieru. Dzīvots un saimniekots tika lielā mīlestībā ar madāmu Lilī. Ekskursijas laikā apskatījām vairākas līdz mūsdienām saglabājušās ēkas - muižas pārvaldnieka māju, ledus pagrabu, mednieku māju, stalli, siera namiņu - sierūzi, arī Vācu ordeņa pilsdrupas. 1922. gadā valsts pārņēma muižas īpašumu un šeit ierīkoja lauksaimniecības mācību iestādi. Līdz pat šai dienai muižas ēkās saimnieko Smiltenes tehnikums, kurā izglītību iegūst jaunieši no visas Latvijas, šobrīd gandrīz desmit specialitātēs. Dažus šeit uz katra soļa pavadīja atmiņas. Tā šeit mācījusies mūsu pavārīte Ginta un šo skolu absolvēja arī viņas meita. Šajās atmiņu stundās viņa negaidīti, taču ar lielu prieku pēkšņi atpazina pienākušajā sirmgalvī savu skolotāju! Tehnikuma apskates noslēgumā devāmies degustēt audzēkņu gatavotos saldos gardumus, arī ozolzīļu trifeles rumā. Oriģināli, skaisti iesaiņotus gardumus un tējas varam arī iegādāties. Mājās vedu pirmo reizi mūžā, neticēsiet - garšīgo ceriņu ievārījumu.

Mūsu ekskursijas pēdējā pietura ir mini zoo “Ezerlejas”. 240 kvadrātmetros ir vairāk kā 50 dažādu eksotisku un vietējo sugu dzīvnieku. Patīkami, ka pie katra no viņiem ir izvietots  apraksts pirmajā personā. Šobrīd gan mini zoo piedzīvo pārmaiņu laiku - mainās saimnieki, jo iepriekšējais vairs nespēja savu lielo, šeit reiz ieguldīto darbu turpināt. Viņa dzimtā nav arī neviena, kurš jaunais varētu to mantot, un saimnieks pārdevis īpašumu, gan ar vienu noteikumu - kopā ar dzīvniekiem, kuriem te jābūt arī turpmāk. Jaunā saimniece rāda Dienvidāfrikas strausus, pundurkaziņas, dambriežus, muflonus, lapsas, murkšķus, trušus, aitas, aitu cūkas, fazānus, vistas, tītarus u.c. Visi esam sajūsmā par skaistuli - pundurzirdziņu. Uzzinājām daudz interesantu faktu par zoodārza iemītniekiem, daudzus varējām paglāstīt. Fotografējamies ar tiem, varējām pabarot ar nopirkto speciālo barību, kas nekaitēs putnu un pārējo dzīvnieku puncīšiem. Ekskursijas noslēgumā esam patīkami noguruši. Mums tiek atļauts atpūsties lapenītē, kur, kā ierasts, visi kopā ieturam arī  pusdienas un  izvērtējam ekskursiju. Visi bijām vienisprātis - jauki pavadīta diena, gūtas jaunas un patīkamas emocijas. Iepazinām dabu, skaistumu, lepnumu, apceļojām interesantas, skaistas vietas. Mājupceļā autobusā valdīja jautrs noskaņojums, īsinot garo ceļu, kā ierasts, skanēja  ansambļa dziedātās dziesmas, tika vērotas dabas ainavas, kuras vēstīja par rudens sākumu.

Pateicamies par ieguldīto darbu ekskursijas organizēšanā un vadīšanā “Ābeļziedu” valdes priekšsēdētājai Annai Jukšai un tās loceklim Leonam Laizānam! Paldies par finansiālo atbalstu Pļaviņu novada domei. Paldies visiem, ar ko kopā pavadījām šo brīnišķīgo, emocionāli piesātināto, enerģijas pārpilno, iedvesmojošo dienu! Lai visiem izdodas būt veseliem arī šajā rudenī un ziemā!”

Foto - Aija Sergejeva