Lasītāju klubiņš aprīlī. Kas ir cilvēks ar zilo putnu?

Publicēts: 
28.04.2021 - 11:30

Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Galvenais varonis – rakstnieks” ietvaros, Pļaviņu novada bibliotēkas Lasītāju klubiņš piedāvā doties “ceļojumā” pie latviešu literatūras klasiķiem, atsaucot atmiņā viņu literāro devumu un dzīves gaitas. Lai tuvāk iepazītu Anšlavu Eglīti, neparastu personību ar dedzīgu latvieša sirdi un tai pašā laikā ar pasaules cilvēka dzīves skatījumu, aprīlī  piedāvājām sarunu par Anšlava Eglīša atmiņu romānu “Pansija pilī” un Laimas Kotas romānu par autoru “Cilvēks ar zilo putnu” (sērija “Es esmu…”).

Savukārt, 2021. gada 2.  jūlijā rakstniece Laima Kota viesosies Pļaviņās, piedaloties bibliotēkas literārajā sarīkojumā “Laima Kota par Anšlavu Eglīti”.

Anšlavs Eglītis (14.10.1906. Rīga – 04.03.1993. Losandželosa) - latviešu rakstnieks, darbojies mākslas, kino un literārajā kritikā, tulkotājs, profesionāls gleznotājs. Anšlavs Eglītis saņēmis vairākas literārās godalgas. Latviešu literatūrā ienācis kā modernists, dēvēts par vārdu virtuozu, izteikts pilsētas rakstnieks, pamatoti atzīts par ražīgāko latviešu trimdas autoru - kopumā sarakstījis vairāk par 50 grāmatām.

Lasītāju klubiņa dalībnieki par grāmatām:

Anšlavs Eglītis ir mans mīļākais latviešu rakstnieks, kurš mani aizrauj, fascinē, apbur. Lasot un pārlasot viņa grāmatas, vienmēr esmu sajutusi tuvu “radniecību” ar to, kā pasauli un dzīvi ir uztvēris rakstnieks un kā to uztveru es. Anšlava Eglīša grāmatās mani visvairāk uzrunā viņa lieliskais stāstnieka talants – cik apburoši, kolorīti viņš ir izveidojis katru savu tēlu. Patīk arī tas, ka nav nekādas liekvārdības, izskaistinājumu, apjūsmošanas. Anšlava Eglīša darbi ir tādi monumentāli, pamatīgi.

Laima Kota grāmatā “Cilvēks ar zilo putnu” attēlojusi  nelielu posmu Anšlava un viņa dzīvesbiedres Veronikas Janelsiņas dzīvē, dzīvojot Vācijā. Jāsaka gan, ka es šajā grāmatā vairāk saskatīju Laimu Kotu, nevis Anšlavu Eglīti. Bet tas ir tikai normāli, jo kā saka pati Laima: “tas ir romāns, nevis pētījums”. Un kāpēc gan ne? Laima Kota Eglīti saredz šādu. Bet katrā gadījumā – grāmata lasās viegli un ātri. Un…varbūt, ka tas tā arī viss notika?

Vita Silvestrova

 

Neticami, bet fakts, ka līdz šim gadam nebiju izlasījis nevienu Anšlava Eglīša grāmatu. Manai paaudzei skolu programmā šis autors nebija iekļauts, pēc atmodas grāmatu lasīšana ilgāku laiku man nebija prioritāte, bet visam pienāk savs laiks. Nezinu, vai tā bija nejaušība vai liktenis, bet manās rokās nonāca romāns “Nav tak dzimtene”. Patika.

Tagad lasītāju klubiņa “obligātā” literatūra - “Pansija pilī” un Laimas Kotas “Cilvēks ar zilo putnu” nāca kā loģisks turpinājums. “Cilvēks ar zilo putnu”, starp citu, ir pirmais jaunās sērijas “Es esmu…” darbs, kuru lasīju.

Anšlava Eglīša daiļradi neuzdrošinos analizēt, pārāk maz esmu lasījis, pietiks ar to, ka mani uzrunā un gribas lasīt vēl. Es biju iedomājies, ka jaunās sērijas romānā izlasīšu pamatīgu rakstnieka dzīvesstāstu, bet Laimas Kotas romāns bija tikpat krāšņs un raibs kā filma “Homo novus”. Rakstniece piecu trimdas gadu periodu Vācijā apraksta ar smaidu un ironiju, ievijot daudzus faktus no Anšlava Eglīša biogrāfijas. Man radās sajūta, ka tāpat tos piecus Vācijas Alpos pavadītos gadus būtu aprakstījis arī tās varonis.

Man patika, ceru, ka arī jums patiks!

Andris Roziņš

 

“Ar tiem jokiem joki mazi,
Ar jokiem joku nav nemaz.”
Jo aiz katra joka ir vēl kas cits. Reizēm dzīves proza. Reizēm pārsāpēta sāpe vai dzīva un aktuāla smeldze. Vai humors un jautrs prāts, vai kodīga satīra. Rūdolfam Blaumanim, piemēram, joki ir no dzīves ņemti un ar dzīvi tā apauguši, ka tikai pirmajā acu uzmetienā var likties viegli un gaisīgi. Anšlava Eglīša stāstus lasot, arī bieži izlaužas jautru smieklu šaltis. Tomēr autora romānos katram jokam klāt var saskatīt  arī vēl kādu pievienoto vērtību - smeldzi par mammītes aiziešanu, skumjas par piedzīvoto cilvēku negodprātību, bezatbildību.  Tomēr autora inteliģences rezultātā situācijas tiek aplūkotas no smieklīgās puses. Vienu gan varu pasacīt - cilvēks, kurš nav liels lasītājs, noklausījies šīs grāmatas ieraksta fragmentu, gribēja dzirdēt vēl un vēl, un zināt, kas būs tālāk, pat ja pašam būtu jālasa.

Antra Galiņa

 

“Anšlavam Eglītim piemīt apbrīnojama prasme uz šo pasauli un cilvēkiem raudzīties laipnām acīm, ar smaidu uz lūpām – nedz izzobojot, nedz izsmejot, bet tieši laipni pasmaidot. Gluži vienkārši – viņš mīlēja cilvēkus,” tā raksta literatūrzinātnieks Viktors Hausmanis.

Smaids “pielīp” arī lasītājiem, sekojot rakstnieka ar vienkāršiem, ikdienišķiem vārdiem trāpīgi raksturotajiem pils pastāvīgajiem iemītniekiem, pansijas viesiem un ciemiņiem. Kā lai nepievienojas mazliet ironiskajam, vietām ar tādu mazu rūgtuma piegaršu, Anšlava smaidam pašam par sevi, cenšoties uzvedināt gleznotāju Voldemāru Toni uz kopīgu gleznošanu pils parkā, vai arī daloties pieredzē par veltīgajām pūlēm pelnīt ar vīna darīšanu, kāpostu skābēšanu un pansijas atvēršanu. Pavisam viegli iztēloties plato smaidu abu draugu Anšlava un Volfganga sejās, uzvarot skolu sacensībās vieglatlētikā pēc neatlaidīgas, treniņos pavadītas vasaras. Laikabiedri raksta: “Anšlavs Eglītis pratis slēpties aiz smaida, tas palīdzējis pārdzīvot nebaltās dienas.” Grāmatā “Pansija pilī” viņš prot noslēpties arī aiz paša zīmētajām ilustrācijām.

“Lielākais prieks ir uzdurties kādai atmiņu ainai un vērot, kā pamazām tā padziļinās, izplešas, atver sen aizmirstus atvarus”, tā teicis Anšlavs Eglītis. Sekojot rakstnieka atmiņu ainām, pēkšņi attopies paša atmiņu atvara izmests, rīta saules un rasas pielietā upmalā, lielo lomu gaidot, vai brīnumjaukā vasaras vakarā zaļumballes placī valsi griežot.

Kritiķi pārmet, ka Eglītim piemītot īpašība vēlamo tekstu “apcakināt” ar asprātīgu vārdu mežģīnēm, bet viņš pats saka: “Es toreiz par rakstīšanu nedomāju, jo uzlūkoju sevi par gleznotāju.”

Domāju, ka “Pansija pilī” ir grāmata – glezna, kur rakstnieka roku vadījusi gleznotāja vērīgā acs. Romāns ir kā smalki tamborēts galdauts, kur katram motīvam sava vieta. No lasītāja pieredzes atkarīgs, ko viņš saskatīs šajā darbā: vecmeistara gleznotu ainavu, varbūt pat mazliet garlaicīgu, vai abstraktu grafiti zīmējumu. “Man grāmata nepatika. Tur tēvs nopērk mazam puikam pili, un kaut kāda Anniņa ved govi uz Rīgu”, - tas no kāda skolēna sacerējuma, kuru no romāna aprakstītajiem notikumiem un cilvēkiem šķir turpat vai gadsimts.

Ar smaidu aizverot Anšlava Eglīša grāmatu “Pansija pilī” – Īrisa Zālīte

 

Anšlava Eglīša atmiņu romānu “Pansija pilī” lasīju otro reizi. Aizrāva autora gaišais, asprātīgais humors, spilgtie personāžu raksturojumi. Domās autors, dzīvojot svešumā, ar mīlestību atceras dzīves gaitas Inciemā, lielajā muižas ēkā. Cik gaišas un humorpilnas atmiņas par katru muižā palikušo iemītnieku: Arnīti un viņa māti, Peltmanu, Mārtiņu, rosīgo Priedeni! Apbrīnas vērta Anniņas neatlaidība, vedot iegūto govi uz Inciemu, kājām ejot garos kilometrus: “Anniņa bija saules nocepināta un vējā aprauta gluži brūna kā indiete.”

Ar kādu interesantu skatījumu no autora puses raksturoti atbraukušie Viktora Eglīša ģimenes viesi: izdevējs Gopers, gleznotāji Ubāns, Suta, Tone, dzejnieks Virza, dievturis Brastiņš. Nevar nepieminēt spilgti attēlotos vasarniekus, kuri apmetušies pansijā: Žanis Kasparecs, Fricsona jaunkundze un viņas mamma, Bucinskis.

Aizraujoši autors aprakstījis sporta gaitas, makšķerēšanas dienas un nedienas.

Jā, šī grāmata ievelk lasītāju autora atmiņu virpulī.  Un kur vēl amizantie zīmējumi!

Paldies autoram!

Pateicībā Gunta Dreimane

 

Lasot Laimas Kotas romānu “Cilvēks ar zilo putnu”, mani uzrunāja lūk šis teksts: “[…] sarunas par dzīvi ir kā sakņu dārzs – kāds stāstījums ir kā burkāns, kuru aši var izraut no zemes, un tas būs labs un gards, cits stāsts par dzīvi ir kā zirņa pāksts, kuru var lobīt un šķīt, kamēr zirnīši lec ārā kā atklāsmes; kāds stāsts ir sīvs kā sīpols un tāpēc svētīgs, cits ir labs, ja to nogatavina, ieskābē uz laiku un izsutina vēlāk…”

Runājot par Anšlavu Eglīti, gribētu citēt Franku Martelu (grāmatā “Brīnišķīgā dzīve”): “Laimīgi ir tikai tie (kā man šķiet), kuru domas fokusējas uz kādu objektu, kas nav viņu pašu laime, uz citu laimi, uz cilvēkiem noderīgiem uzlabojumiem, kaut vai uz kādu mākslas darbu vai citu nodarbi, kas tiek izmantota nevis kā līdzeklis, bet gan kā ideāls mērķis pats par sevi. Tiecoties uz kaut ko citu, viņi pa ceļam atrod laimi.” Anšlavs Eglītis dzīvoja un rakstīja, pievēršot uzmanību citiem cilvēkiem un mērķiem.

Ritmas Rutkovskas pārdomās pēc izlasītā

 

“Pansija pilī” bija pirmā Anšlava Eglīša grāmata, ko lasīju. Grāmatas sižets likās saistošs, valoda plūda brīvi, patīkams humors, saskāros ar ļoti īpatnējiem jēdzieniem un reti lietotiem vārdiem un izteicieniem. Tas valodu padara kuplāku un krāšņāku, brīžiem pat bija jāpasmaida par kādu no tiem. Patika tas, kā tika attēlotas daudzas slavenas, reālas tā laika personības Latvijā. Jaukas likās paša autora ilustrācijas.

Vendija Kažemaka

 

Lasītāju viedokļus apkopoja: Iveta Gureviča,
Pļaviņu novada bibliotēkas vecākā bibliotekāre